Latvijas Republikas 14. Saeimas
ziemas sesijas septītā (ārkārtas) sēde
2026. gada 24. februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs

Sēdes vadītāja. Labdien, kolēģi! Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātie Saeimas deputāti! Ministru kabineta locekļi! Ekselences! Dāmas un kungi! Sākam Saeimas 2026. gada 24. februāra ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – valsts augstāko amatpersonu uzrunas, pieminot Krievijas Federācijas pilna mēroga militārā iebrukuma Ukrainā ceturto gadadienu.

Latvijas valsts himna.

(Skan Latvijas valsts himna. Deputāti A. Zariņa-Stūre, J. Skrastiņš, E. Jurēvics, R. Bergmanis un D. M. Daugavietis visas sēdes laikā tur rokās lielu Ukrainas valsts karogu.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, aicinu ar klusuma brīdi pieminēt Ukrainā kritušo karavīru, kā arī civiliedzīvotāju dzīvības. (Klusuma brīdis. Skan metronoms.)

Vārds uzrunai Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam.

E. Rinkēvičs (Valsts prezidents).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ļoti cienījamās deputātes un augsti godātie deputāti! Ekselences! Godātie klātesošie! Šodien mēs pieminam jau ceturto gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Taču mēs zinām, ka karš sākās daudz, daudz agrāk. Mēs par kara sākumu uzskatām 2014. gadu. Jau pēc pāris dienām, 26. februārī, Ukraina atzīmēs Pretošanās dienu... dienu, kad faktiski sākās Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas okupācija.

Krievija ir ielauzusies Ukrainā. Krievija to ir izārdījusi, izpostījusi cilvēku dzīves un uz brīdi nozagusi daļu valsts teritorijas. Bet tas nenozīmē, ka šīs teritorijas pieder Krievijai. Tās, kaut arī Krievijas zaglīgajos pirkstos, ir Ukrainas daļa. Tāda ir, bija un būs mūsu valsts, Latvijas, nostāja.

Šobrīd notiek aktīvas miera sarunas, taču agresoru miers neinteresē. Uzbrucējs cenšas izmantot sarunas, lai sasniegtu mērķus, kurus neizdodas sasniegt kara laukā. Mieram ir jābūt tādam, ko pieņem pati Ukraina. Tam jābūt ilgstošam un uzticamam mieram. Ir svarīgi ne tikai formulēt drošības garantijas, ne tikai par tām vienoties, bet vēl svarīgāk – strādāt pie reālas to ieviešanas.

Mēs zinām, ka miers ir iespējams tikai tad, ja Ukrainai būs garantēta īsta, nevis papīra drošība. Krievijas pārvietotie un deportētie Ukrainas bērni, karagūstekņi un nelikumīgi aizturētie cilvēki ir nekavējoties jāatbrīvo. Latvija ir gatava kopā ar Ukrainu un citiem mūsu draugiem un partneriem atbalstīt Ukrainas iedzīvotāju, īpaši deportēto bērnu, drošu atgriešanos dzimtenē.

Nežēlīgais karš licis ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai un arī pasaulei uzdot jautājumu – cik gatavi šādiem uzbrukumiem būtu mēs? Vai mēs varētu pasargāt savas ģimenes? Vai mūsu infrastruktūra varētu nodrošināt siltumu, ūdeni, elektrību? Kā mums pietrūktu? Ir labi, ka šie jautājumi tiek uzdoti skaļi. Uz daudziem jautājumiem tiek sniegtas atbildes, diemžēl ne vienmēr precīzas un ne vienmēr pilnīgas. Un ir daudz joprojām neatbildētu jautājumu vai tādu, uz kuriem atbildes skan formāli. Cilvēki joprojām nezina, kā būtu jārīkojas militāra uzbrukuma gadījumā. Viņi nav gatavi doties uz tuvāko patvertni. Pašas patvertnes nav gatavas.

Mēs ļoti labi apzināmies, ka cilvēkus karā nepasargās skaisti bukleti, bet gan zināšanas un pārliecība. Mums jāturpina un jāturpina atgādināt par 72 stundu somu, par krājumu veidošanu, bet mums ir arī jāpasaka, ko ar šo somu darīt, kur iet, jo soma, patiesību sakot, var noderēt ne tikai kara gadījumā, bet arī citos krīzes brīžos. Mums jābūt gataviem rīkoties mierīgi, gudri un mērķtiecīgi. Un mums ir jāmācās no Ukrainas.

Mēs bieži strīdamies. Mēs bieži velkam deķīti katrs uz savu pusi. Katram no mums šķiet, ka tieši viņa virziens ir pareizākais un vajadzīgākais. Tomēr mums ir jābūt vienam kopīgam skaidram mērķim, un šis mērķis ir Latvijas drošība. Par to var vienoties visa Latvijas sabiedrība. Par to var vienoties pozīcija un opozīcija. Par to var vienoties Saeimā pārstāvētās un nepārstāvētās politiskās partijas. Drošība ir un būs svarīgāka par īstermiņa mērķiem un ambīcijām.

Jau pēc septiņiem mēnešiem Latvijas tauta vēlēs jaunu Saeimu. Esmu pārliecināts, ka mēs saglabāsim savu pamatmērķi – drošu, demokrātisku un tiesisku Latviju. Latviju, kas atbalsta brīvību, Latviju, kas atbalsta Ukrainu.

Dāmas un kungi! Būsim godīgi – šobrīd Ukraina sargā arī mūs. Tā ir mūsu aizsardzības pirmā līnija. Mūsu otrā un galvenā aizsardzības līnija esam mēs paši, mūsu sabiedrotie Baltijas jūras reģionā, Eiropas Savienībā un NATO. Mums ir dots laiks, lai sagatavotos karam. Sagatavotos tā, lai kara nebūtu, lai agresors neuzbruktu, lai neuzdrošinātos. Taču šo laiku mēs nedrīkstam izniekot.

Ne visur pasaulē un Eiropā cilvēki pietiekami apzinās Krievijas radītos draudus. Tieši tāpēc mums jābūt skaļiem un spilgtiem. Mūsu stratēģija saglabājas nemainīga – stingrs, nelokāms atbalsts Ukrainai un tālāks spiediens pret Krieviju.

Atbalsts Ukrainai – tas ir divvirzienu ceļš. Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Eiropa. Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Latvija. Līdzīgi arī jautājumā par Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Šāds solis kļūs par daļu no Eiropas Savienības drošības garantijām Ukrainai. Tas padarītu – un esmu pārliecināts, ka padarīs – Eiropas Savienību par nopietnu militāru spēku. Tas būtu ieguldījums visas Eiropas, arī Latvijas, drošības stiprināšanā.

Mēs esam kopā ar citām valstīm, kas labi saprot Krieviju, tās tumšo bezprātu un bezsirdību, ar valstīm, kuras pašas piedzīvojušas Krievijas nežēlību, ar valstīm, kas darīs visu, lai nekad neko tādu, ko pieredz Ukraina, savās mājās nepieredzētu. Taču diemžēl redzam arī pretēju tendenci – centienus normalizēt un pieņemt agresiju. Vai tas būtu sportā, vai tas būtu politikā, vai tas būtu biznesā. Ar vārdiem un politiķu nostāju šeit vien nepietiek. Ir nepieciešams pastāvīgs un neatslābstošs sabiedrības spiediens un rīcība.

Aicinu mūs visus nepagurt un strādāt – strādāt tālāk, līdz Ukraina atgūst savas teritorijas, līdz Ukraina ir brīva un neatkarīga.

Godātā Saeima! Karš liek novērtēt mieru. Karš liek novērtēt iespēju strādāt, veidot, radīt, nebaidoties no tā, ka viss jau rītdien var tikt sagrauts. Šī iespēja nav pašsaprotama. Tāpēc aicinu šo miera iespēju izmantot – radīt un sargāt, negaidīt vieglākus laikus, radīt un sargāt, jo mums šodien tāda iespēja ir. Tieši šodien, tieši tagad.

Slava Ukrainai! Saules mūžu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies prezidentam.

Z. Kalniņa-Lukaševica (14. Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Valsts prezidenta kungs! Godātie Saeimas deputāti! Ministru kabineta locekļi! Ekselences!

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.

D. Mieriņa (14. Saeimas priekšsēdētāja).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Augsti godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

“[..] jo pienāks diena, atnāks laiks, kad zeme atjaunota stāvēs, kad naids vairs nevaldīs pār ļaudīm un varmācības nebūs vairs, un atjaunotā zemē reiz vairs nebūs ienaidnieka, naida, tur dēls un māte kopā stāvēs, un cilvēki uz zemes dzīvos.” (Tarass Ševčenko)

Pasaule četru gadu laikā nav spējusi apturēt karu Ukrainā. 1461 diena kopš brīža, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu pret Ukrainu. Četri gadi, kuru laikā agresoram nav izdevies sasniegt nevienu no saviem stratēģiskajiem mērķiem, toties ir izdevies izpostīt un sakropļot miljoniem cilvēku dzīvju. Militārā operācija, kuru Kremlis lepni solīja īstenot trīs dienu laikā, ieilgusi tik ļoti, ka agresors savā jauno laiku vēsturē to pielīdzinājis fanātiskai pārliecībai. Tā pārvērtusies par smagnēju un asiņainu karadarbību bez ātra risinājuma, un ik dienu par to tiek maksāts ar cilvēku dzīvībām.

Aizvadītais gads Ukrainā prasījis vairāk civiliedzīvotāju upuru nekā līdz šim. Saskaņā ar ANO datiem 2025. gadā dzīvību zaudējuši 2514 civiliedzīvotāji, 92 no tiem bērni. 12 142 cilvēki tikuši ievainoti, no tiem 652 ir bērni.

Frontē situācija ir vēl satraucošāka. Mūsdienu vēsturē nav bijis bruņota konflikta ar tik milzīgu upuru skaitu. Miljoniem cilvēku zaudējuši savas mājas. Saskaņā ar jaunākajiem ANO datiem bēgļu gaitās devušies 5,3 miljoni ukraiņu, bet valsts iekšienē pārvietoti 3,7 miljoni. Tā ir humanitārā katastrofa, kas turpinās mūsu acu priekšā katru dienu. Tas, uz ko varam paļauties, ir cerība, ka cilvēcības spēks būs lielāks par spēka pielūgsmi.

Krievija šajā karā nav ieguvusi neko. Tās ofensīvās panāktā virzība ir mērāma metros. Tā ir lēnāka nekā jebkura uzbrukuma operācija pēdējā gadsimta laikā. Bezjēdzīgi karojot, tā lēni, bet pārliecinoši virzās pretī katastrofai.

Kremļa režīms, izmantojot propagandu, bailes un agresiju, ir padarījis karu par savas ideoloģijas centrālo asi. Tā rezultātā kara attaisnošana ir kļuvusi par ikdienas parādību, savukārt iebildumi – par risku cilvēka brīvībai un drošībai. Propaganda, bailes un agresija ir kļuvušas par režīma degvielu, un karš tiek traktēts kā katra sevi cienoša Krievijas pilsoņa pastāvēšanas pamats.

Nelolosim ilūzijas – agresors nespēj un negrib mainīties. Tas izmanto visus līdzekļus, lai atgrieztos starptautiskajā apritē – kultūrā, sportā, izklaidē. Populāras straumēšanas platformas piedāvā seriālus un filmas, kas romantizē “krievu pasauli”, izvairoties atklāt tās patieso, agresīvo būtību.

Nepārprotams pierādījums Krievijas netīrās varas ietekmei ir arī šī gada olimpiskās spēles. Tajās piedalījās vairāki agresorvalsts sportisti, startējot zem neitrālā karoga. Kā vēlāk tika noskaidrots, šie sportisti nav pauduši nosodījumu Putina režīmam, un ir uzskatāmi par Krievijas kara Ukrainā netiešiem atbalstītājiem.

Ir nepieņemami, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja izdarīja spiedienu pret ukraiņu sportistiem, jo viņu ekipējumā bija iekļauti Ukrainu atbalstoši vēstījumi. Skeletonists Vladislavs Heraskevičs tika diskvalificēts par atteikšanos noņemt ķiveri ar šajā karā nogalināto ukraiņu sportistu attēliem.

Starptautiskās sabiedrības bezzobainību un vēlmi atjaunot saites ar agresoru apliecina arī lēmums atļaut agresorvalstu sportistiem paraolimpiskajās spēlēs startēt zem sava karoga. Tā ir cinisma augstākā pakāpe. Pjēra de Kubertēna olimpiskie ideāli tiek piesmieti asiņainas naudas priekšā. Krievi sākumā nāk ar baletu, tad ar hokeju, bet noslēdz ar tankiem. Mums nedrīkst būt ilūziju par šī režīma patiesajiem nodomiem. Arī simbolikai, kas reprezentē agresoru, nav vietas Eiropā. Neļausimies dubultās morāles principiem. Neviens no šiem simboliem, kas regulāri parādās sporta arēnās uz karogiem un apģērba, nav daļa no kultūras mantojuma, bet gan ir prettiesiskas agresijas un asiņaina kara slavinājums. Tā ir ideoloģija, kas jau reiz īstenojās holodomorā, apzināti izraisītā badā, kura rezultātā padomju režīms iznīcināja miljoniem ukraiņu un kurš tiek atzīts par genocīdu pret ukraiņu tautu.

Šī pati domāšana šodien izpaužas citā formā – mēģinājumos nosaldēt līdz nāvei. Krievija apzināti cenšas salauzt ukraiņu tautu, veicot masveida uzbrukumus Ukrainas energoapgādei, tādējādi atstājot bez elektrības un siltuma miljoniem ukraiņu. Kijivas un citu reģionu iedzīvotāji ilgstoši dzīvo zemā temperatūrā savos mājokļos bez iespējas veikt vienkāršas ikdienas darbības – nomazgāties, pagatavot ēst, izmazgāt drēbes vai vienkārši uzlādēt telefonus.

Paralēli centieniem nosaldēt tiek veikts psiholoģiskais terors. Miljoniem ukraiņu naktis pavada aukstos un tumšos dzīvokļos, klausoties dronu dūkoņā, raķešu svilpšanā un pretgaisa aizsardzības smagajos dārdos, cerot, ka tiks piedzīvots vēl viens rīts, vēl viena diena.

Metodes mainās, bet mērķis paliek tas pats.

Un tomēr, par spīti visam, Ukraina ir izturējusi vēl vienu ziemu, vēl vienu kara gadu.

Nesalaužamība, kas ir paraugs visai pasaulei.

Šodien ukraiņu tauta mums no jauna liek pārvērtēt to, kas patiešām dzīvē ir svarīgs. Katra nodzīvota diena ir vērtība. Siltums un gaisma vairs nav pašsaprotams komforts. Mierīgas debesis un dzīve bez bailēm. Un – pats galvenais – dzīvība kā vērtība.

Tāpēc mūsu morālais pienākums ir stāvēt līdzās Ukrainai, lai ko tas mums arī prasītu.

Var teikt, ka baltieši ir par skaļiem vai par agresīviem, paužot atbalstu Ukrainai un iestājoties par stingrāku sankciju politiku pret agresoru, bet tas ir tikai tāpēc, ka mēs, baltieši, jau reiz esam bijuši Krievijas jūgā un to piedzīvot atkal nav mūsu mērķis.

Agresora rīkoto diversiju un hibrīduzbrukumu mērķis var būt jebkura Eiropas valsts neatkarīgi no tās ietekmes. Mēs nedrīkstam izrādīt vājumu vai nespēju pieņemt kopīgus lēmumus. Mums jāstiprina Eiropas vienotība, lai agresora centieni to šķelt paliktu bez panākumiem.

Šis ir stāsts arī par mums pašiem – vai esam gatavi upurēt savu komfortu, kura cena ir brīva Ukraina un mierīga Eiropa?

Mēs Latvijā stingri stāvam vēstures pareizajā pusē!

Vēlos teikt lielu paldies ikvienam Latvijas iedzīvotājam un latviešu diasporai pasaulē, kas kopš pirmajām kara dienām nesavtīgi atbalsta Ukrainu. Katrs noadītais zeķu un cimdu pāris, katrs ģenerators, katrs ziedojums, labs vārds vai vienkārši kopā būšana dod cerību.

Šodien pieminam arī brīvprātīgos no Latvijas, kuri karoja ukraiņu rindās un zaudēja dzīvību miera un brīvības vārdā.

Šī briesmīgā traģēdija ir satuvinājusi mūsu tautas, un ticu, ka tas ir pamats draudzībai uz mūžu.

Tomēr šai dienai labāk par skaļiem vārdiem piedien klusums.

Noslēgumā citēšu dzejnieka, disidenta Knuta Skujenieka rakstītās rindas, kas tapušas laikā, kad viņš atradās izsūtījumā:

“Saglabā balsi pie sevis un nekar to kokos un mastos

Zini ka pēdējais darbs sašautam slieties un kliegt

Saglabā sevi pie sevis un neliedzies kad tevi prasa

Ceļš vēl līdz Atēnām tāls ziņa ir jānones”.

Dievs, svētī Latviju! Slava Ukrainai! (Aplausi.)

Z. Kalniņa-Lukaševica. Paldies Saeimas priekšsēdētājai.

Sēdes vadītāja. Vārds Ukrainas Augstākās Radas priekšsēdētājam Ruslanam Stefančukam uzrunai.

R. Stefančuka (Ukrainas Augstākās Radas priekšsēdētāja) videouzruna.

Jūsu Ekselence prezident Rinkēvič! Dārgā Daiga! Dārgie Saeimas deputāti! Ekselences! Dārgie draugi!

Ukraina piedzīvo visgrūtāko laiku savā mūsdienu vēsturē. Mēs cīnāmies pret brutālu pretinieku bez principiem. Mēs cīnāmies par savām dzīvībām aukstas ziemas apstākļos.

Dienā, kad atzīmējam ceturto gadadienu kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka Ukraina augsti novērtē visu atbalstu, ko Latvija tai ir sniegusi, – gan no valsts, gan no pašvaldībām, gan no privātajiem ziedotājiem. Latvija un pārējās Baltijas valstis ir piemērs tam, kā valsts var atvēlēt daļu no IKP atbalstam. Jūs esat piemērs patiesai solidaritātei un patiesai partnerībai.

Pateicos jūsu parlamentam par atbalstu arī šajā – ceturtajā – kara gadadienā.

Paldies par to, ka nosūtījāt protesta vēstuli Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai par tās lēmumu diskvalificēt mūsu skeletonistu Vladislavu Heraskeviču.

Paldies Latvijai! Paldies jums par visu!

Īpaši vēlos uzsvērt Saeimas priekšsēdētājas Mieriņas iniciatīvu. Jau par tradīciju kļuvušas viņas un Saeimas deputātu kopīgās vizītes, kas notiek katru gadu janvārī. Vēlos pateikties jums par jūsu drosmi un vīziju.

Katru reizi, būdami vizītē Ukrainā, jūs man prasāt, kā Latvija vēl var palīdzēt Ukrainai. Atbilde ir pavisam vienkārša – jūs jau palīdzat. Jūs jau esat darījuši ļoti daudz Ukrainas labā. Turpiniet stāvēt ar mums kā mūsu brāļi un māsas. Palīdziet mums saglabāt spēku. Un mūsu savstarpējā cieņa palīdzēs mums rast pareizās atbildes un īstenot pareizos darbus.

Paldies Latvijai! Slava Ukrainai!

(Skan Ukrainas valsts himna.)

___

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas 2026. gada 24. februāra ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Satura rādītājs

Sēdes video translācija

24.02.2026.

12.00 Lat

12.00 Eng