Latvijas Republikas 14. Saeimas
pavasara sesijas otrā (svinīgā) sēde
2025. gada 4. maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs

Sēdes vadītāja. Cienījamie klātesošie, lūdzu piecelties – Latvijas Valsts prezidents.

Paldies. Sēdieties.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Ministru prezidentes kundze! 4. maija Deklarācijas kluba prezidente! Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarību! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Sākam Saeimas 2025. gada 4. maija svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 35. gadadienai.

Lūdzu, video!

(Tiek rādīts video, kurā tiek nosaukti 138 Augstākās padomes deputāti, kas balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.)

Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu

Juris Aizezers

Skaidrīte Albertiņa

Leonīds Alksnis

Georgs Andrejevs

Andris Apinītis

Romāns Apsītis

Mārtiņš Arnītis

Dzintars Ābiķis

Oļegs Batarevskis

Alberts Bels

Normunds Beļskis

Eduards Berklavs

Indulis Bērziņš

Mārtiņš Bērziņš

Andris Bērziņš

Arnolds Bērzs

Jānis Biezais

Valdis Biķis

Valdis Birkavs

Jānis Blaževičs

Ojārs Blumbergs

Juris Bojārs

Vilnis Edvīns Bresis

Ivars Briedis

Ilma Briņķe

Māris Budovskis

Emerita Buķele

Antons Buls

Ivars Caune

Ints Cālītis

Juris Celmiņš

Juris Cibulis

Einars Cilinskis

Mārcis Cīrulis

Ivans Cupruns

Velta Čebotarenoka

Alfreds Čepānis

Raits Černajs

Imants Daudišs

Jānis Dinevičs

Juris Dobelis

Vladilens Dozorcevs

Vilnis Eglājs

Vladimirs Einiņš

Indulis Emsis

Jānis Endele

Aivars Endziņš

Teodors Eniņš

Ivars Ēlerts

Andris Felss

Jānis Freimanis

Pēteris Gabrānovs

Jānis Gavars

Imants Geidāns

Ilmārs Geige

Ivars Godmanis

Anatolijs Gorbunovs

Aleksejs Grigorjevs

Guntis Grūbe

Andris Grūtups

Jānis Gulbis

Dainis Īvāns

Agris Jaunkļaviņš

Tālavs Jundzis

Egils Einārs Jurševics

Viktors Kalnbērzs

Imants Kalniņš

Juris Karlsons

Marija Kārkla

Ojārs Kehris

Edvīns Kide

Jānis Kinna

Aleksandrs Kiršteins

Gunārs Klindžāns

Artūrs Kodoliņš

Pēteris Koroševskis

Odisejs Kostanda

Ita Kozakeviča

Atis Kramiņš

Ivars Krastiņš

Edmunds Krastiņš

Andrejs Krastiņš

Ģirts Kristovskis

Pēteris Krūgaļaužs

Ģirts Krūmiņš

Raimonds Krūmiņš

Jānis Krūmiņš

Jānis Lagzdiņš

Pēteris Laķis

Aleksandrs Lange

Pēteris Lazda

Aivars Lembergs

Kārlis Liepiņš

Andris Līgotnis

Jānis Lucāns

Alfrēds Mačtams

Ruta Marjaša

Sarmis Mednis

Igors Movels

Visvaldis Mucenieks

Linards Muciņš

Indulis Ozols

Andrejs Panteļējevs

Andris Plotnieks

Gunārs Preinbergs

Arturs Punovskis

Andris Puzo

Stefans Rāzna

Rolands Repša

Einars Repše

Rolands Rikards

Broņislavs Salītis

Antons Seiksts

Anna Seile

Vilis Seleckis

Ivars Silārs

Pēteris Simsons

Ludis Skosta

Druvis Skulte

Mihails Stepičevs

Voldemārs Strīķis

Jānis Škapars

Kazimirs Šļakota

Kazimirs Špoģis

Valdis Šteins

Andris Teikmanis

Ludvigs Teteris

Andris Tomašūns

Arvīds Ulme

Ārijs Ūdris

Jānis Vaivads

Dainis Vanags

Mavriks Vulfsons

Jevgēnijs Zaščerinskis

Valentīna Zeile

Brigita Zeltkalne

Ziedonis Ziediņš

Imants Ziedonis

___

Sēdes vadītāja. Aicinu ar klusuma brīdi pieminēt un godāt mūžībā aizgājušos Augstākās padomes deputātus.

(Klusuma brīdis.)

Paldies.

___

A. Ņenaševa (14. Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Vārds Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai svinīgajai uzrunai.

D. Mieriņa (14. Saeimas priekšsēdētāja).

Godājamā Latvijas tauta!

Pirms 500 gadiem, 1525. gadā, tiek izdota pirmā grāmata latviešu valodā. Tā nav nejaušība, tas ir atskaites punkts mūsu tautas vēsturē, kas iezīmē latvieša ceļu uz rakstīto vārdu, izglītību un savas valodas apzināšanos.

Valoda ir bijusi mūsu tautas stūrakmens cauri gadsimtiem. Tā ļāvusi mums veidoties kā vienotai nācijai un izsapņot savu valsti.

Valoda un valsts – tas ir tikai likumsakarīgi, jo 19. gadsimta otrajā pusē latviešu inteliģence un jaunlatvieši sāka veidot nacionālās pašapziņas pamatus.

Juris Alunāns reiz teicis: “Mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.”

Ir 1990. gada 4. maijs. Saprāts ir uzvarējis neprātu, gaisma ir uzveikusi tumsu, ir atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Simt trīsdesmit astoņi Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ko nereti dēvējam arī par mūsu Latvijas otro dzimšanas dienu.

Šī deklarācija ir Trešās atmodas kulminācija un noslēgums vienlaikus. Tā izgaismo mūsu valsts 20. gadsimta vēstures svarīgākos notikumus – Latvijas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī, valsts starptautisko atzīšanu, pretlikumīgo padomju okupāciju un nežēlīgās represijas. Tā pasludināja Latvijas piespiedu pievienošanu Padomju Savienībai par nelikumīgu un atjaunoja to, kas mums bija visdārgākais, – Latvijas Republiku un tās Satversmi.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana bija visīstākais tautas gribas apliecinājums. Mēs ticējām savas valsts brīvībai kopš mirkļa, kad Latvija tika okupēta.

Tomēr, lai īstenotu šo neapslāpējamo tautas gribu, bija vajadzīga drosme – drosme stāties pretī nezināmajam, izmainīt vēsturi, iekustināt tautu, spēt būt laikmetu griežos un stāvēt tam visam pāri. Bija vajadzīga neizmērojama drosme paveikt ko tik lielu – atgriezt cilvēkiem savu valsti. Bet tikpat liela drosme bija vajadzīga, lai par to neprasītu neko pretī.

Tāpēc šodien sakām paldies mūsu cilvēkiem, kuri no sirds ticēja savai valstij un šo ticību nes joprojām. Cilvēkiem, kuri uzturēja sapni par Latviju dzīvu. Jo Latvija nebija jāveido no jauna. Mums bija jāatgūst tas, kas bija atņemts.

Neraugoties uz pārdzīvotajām kara šausmām un padomju represijām, mūsu cilvēki nepadevās. “Franču grupa”, kas slepeni uzturēja ideju par brīvu Latviju. Nacionālo partizānu cīņas, cenšoties aizkavēt padomju varas nostiprināšanos. Trimdā esošie latvieši uzturēja Latvijas valstiskuma ideju. Nerimstoša bija arī disidentu kustība – apliecinājums tam, cik stiprs var būt cilvēks, kurš ir nelokāms ne pret varu, ne bailēm.

Pārliecība par taisnīgumu pārauga tautas kustībā – darbojas cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki-86” un Vides aizsardzības klubs. Tiek dibināta Latvijas Tautas fronte, kas kļūst par dzinējspēku Latvijas neatkarības atjaunošanai, bet 1989. gada 23. augustā divi miljoni cilvēku sadodas rokās “Baltijas ceļā”.

Katrā ģimenē dzīvoja ticība Latvijas valsts brīvībai. Tās bija vērtības un latviskās tradīcijas, ko klusumā nodeva un kopa no paaudzes paaudzē. Tika slēpti sarkanbaltsarkanie karogi, tautas tērpi, mūsu himnas notis un tautas dziesmas. Tas viss bija simbols cerībai. Tas atgādināja – Latvija nav zudusi, tā dzīvoja klusumā, atmiņās un sirdīs.

Ledus bija sakustējies. Tas, kas bija aizsākts, vairs nebija apturams. Gaiss bija elektrizēts, un brīvība teju vai sataustāma. Un, lai arī 4. maijs ir tikai vēl viens pieturas punkts mūsu vēsturē, tas iezīmēja jaunu sākumu brīvību alkstošai tautai.

Tas bija ceļš mājup – pašiem pie sevis.

Savās atmiņās par 4. maija notikumiem Augstākās padomes deputāts Arnolds Bērzs raksta: “Ejam ārā uz gavilējošās, pārpildītās ielas. Vairs neredzu ne miličus, ne kārtības sargus. Saucieni: Malači! Malači! Latvija! Latvija! Lietuva! Lietuva! Estija! Estija! Paldies jums! Paldies jums! Un pārņem tāda nelāga krāpnieka sajūta. Par ko paldies? Ko esam devuši? Deklarāciju? Neatkarību uz papīra? Brīvību uz papīra? Nē. Mēs tomēr esam devuši šiem cilvēkiem iespēju šodien savās sirdīs justies brīviem. Un ar šo sirdsticības brīvību tauta spēs aiziet līdz īstai brīvībai!”

Mūsu tik ilgi lolotā Gaismas pils ir augšāmcēlusies, un tagad viss atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem – cik godprātīgi, atbildīgi un cieņpilni spējam veidot mūsu Latvijas jauno laiku vēsturi.

Šodien Latvijai ir stabila demokrātija, attīstīta ekonomika, modernizēta veselības un izglītības sistēma, sabiedrība, kas stiprina savu drošību un brīvību. Mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Mūsu iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis vairāk nekā 10 reižu. Mēs esam viena no valstīm ar ātrāko interneta tīklu Eiropā. Mūsu jaunieši iegūst izglītību, kas ir atzīta visā pasaulē. Mēs stiprinām zaļo enerģētiku un digitālās inovācijas. Mums ir izcili sportisti, un mūsu izcilie kino ļaudis ieguva “Oskara” balvu, bet mūsu mūziķi koncertē pasaules lielākajos operas namos. Mēs runājam vienā no pasaules senākajām dzīvajām valodām, un mums ir lielākā Dziesmu svētku tradīcija pasaulē. Mēs varam lepoties ar spēcīgiem novadiem, ekonomiski plaukstošām pilsētām un krāšņiem reģioniem.

Savukārt ar brāļiem lietuviešiem aizvien “cīnāmies” par gardākās aukstās zupas recepti, bet ar igauņiem par to, kura no galvaspilsētām pirmā uzstādīja Ziemassvētku eglīti.

Tomēr pats svarīgākais – mēs esam skaidri pateikuši pasaulei, ka brīvība un demokrātija ir mūsu svarīgākās vērtības, nevis tikai vārdi uz papīra.

Šodien nevienam vairs nav noslēpums, ka pasaule ir būtisku pārmaiņu priekšā. Karadarbība, bruņoti konflikti, dezinformācija, imperiālisms un ietekmju pārdale. Tomēr, neraugoties uz neizbēgamajām pārmaiņām, mums jāpaliek uzticīgiem savām pamatvērtībām – savai valodai, savai zemei, savai valstij un brīvībai. Mums jādara viss iespējamais, lai pat domās kāds nevēlētos mums to atņemt!

Paldies katram, kas dzīvo un strādā Latvijā! Paldies par darbu, ko darāt mūsu valsts labā! Neļausim ikdienas sīkumiem šķelt un vairot neapmierinātību. Meklēsim to, kas mūs vieno un virza kopējam mērķim un kopējam sapnim.

Savulaik Krišjānis Valdemārs, kam šogad aprit 200 gadu, kā viens no pirmajiem publiski runājot par mūsu tautas spēku un vietu Eiropā, uzsvēra: “Latvietim jāsapņo plašāk.”

Mīļā Latvijas tauta! Uzdrīkstēsimies sapņot plašāk un noticēsim sev, jo Latvija sākas ar katru no mums!

Dievs, svētī Latviju!

___

Sēdes vadītāja. Vārds Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam uzrunai.

E. Rinkēvičs (Valsts prezidents).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!

Godātā Saeima!

Godātie Augstākās padomes deputāti!

Dārgie Latvijas patrioti!

Mīļie cilvēki!

Maija sākums Latvijā mēdz gadu no gada atšķirties. Dažkārt šajā laikā šur tur vēl redzama sniega sega, bet šogad esam jau piedzīvojuši vairākas vasarīgas dienas. Taču 1990. gada 4. maijā bija jau uzziedējuši ceriņi. Ar violetiem un baltiem pušķiem rokās lepni un cerību pilni cilvēki pie šīs pašas ēkas sagaidīja Augstākās padomes deputātus. Tikko pārliecinošs vairākums bija nobalsojis PAR Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Par to mēs sakām paldies tā laika Augstākajai padomei un 4. maija Deklarācijas klubam – par drosmi, par uzdrīkstēšanos, par varēšanu.

Tolaik aiz Augstākās padomes stāvēja Latvijas patrioti. Viņi bija parādījuši, ka gribi lemt un darīt paši, ka grib runāt latviski, ka grib kopt savu kultūru, ka grib redzēt patiesību, nevis piecgades plānus, ka grib celt Latviju, nevis stutēt trūdošu impēriju. Paldies ikvienam, kas šo 35 gadu laikā sargājis, veidojis un patiesi mīlējis mūsu Latviju.

Taču šobrīd mēs dzīvojam trauksmainā laikmetā – laikmetā, kad baumas, puspatiesības un no konteksta izrauti teikumi burtiski pārņem un stindzina. Gan pasaulē, gan Latvijā. Pasaules drošības un ekonomikas kārtība šobrīd ir brīvā kritienā, un mēs nezinām, kur un kā šī pasaule piezemēsies. Taču šajā trauksmainajā laikmetā, šajā troksnī mums katram ir jāsaglabā vēss prāts, jāsadzird pašiem sevi un jāliek pretī konkrēta rīcība

Jā, mums ir daudz draugu un sabiedroto visā pasaulē, bet arī draudzības mēdz mainīties, un tad, kā tas bija arī pirms 35 gadiem, mūsu stiprais pamats ir mūsu pašu griba, mūsu pašu lēmumi un mūsu pašu darbi. Bet visstiprākais ierocis ir mūsu pašu drosme, un tā nav atkarīga no citu valstu izvēlēm, jo izšķirošos brīžos mēs esam pierādījuši, ka mums ir viss – gan griba, gan drosme.

Tiekoties ar cilvēkiem Latvijā, man nereti jautā: “Ko man šodien darīt, un kā es šodien varu palīdzēt darīt mūsu valsti stiprāku, drošāku un lielāku?” Katram Latvijas patriotam vēlos sacīt to, ko es esmu teicis bieži, – šis ir mūsu paaudzes izšķirošais brīdis un ir laiks rīkoties. Jāaudzē muskuļi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Zemessardze, valsts militārais dienests, dalība civilās aizsardzības apmācībās, vienkārši – godprātīgs darbs, palīdzība tiem, kam neiet viegli. Ja katrs no mums veiks kaut nelielu, bet īstu soli drošākas valsts virzienā, mēs būsim drošībā nevis kaut kad nākotnē, bet tagad, nevis tāpēc, ka kāds cits tā lems, bet tāpēc, ka tā ir mūsu griba, nevis kāda cita dēļ, bet tāpēc, ka droša, neatkarīga un demokrātiska valsts ir vajadzīga mums un tā būs vajadzīga mūsu bērniem.

Mīļie draugi!

Pirms 35 gadiem mēs spējām vienoties kopīgam mērķim – mērķim, kas ir svarīgāks par ikdienas nesaskaņām. Tas mērķis bija brīva un neatkarīga Latvija. Esmu pārliecināts, ka arī šodien mēs to spējam. Mēs ne ar ko neesam kļuvuši sliktāki.

Toreiz mēs tikai nojautām, kā darbojas brīva valsts. Bija daudz ilūziju, kā funkcionē demokrātija. Vien vecākajai paaudzei bija saglabājušās atmiņas, kāda bija dzīve pirms okupācijas. Mums toreiz bija sapnis. Bija tikai aptuvena apjausma, kas ir brīvība un kas ir patiesa demokrātija, un kā šādā valsts iekārtā dzīvot un mācīties no jauna, kā mācīties demokrātijas pamatprincipus visai Latvijas sabiedrībai. Bet bija pats galvenais – cerība un griba.

Mēs esam ļoti daudz sasnieguši, un to nevar novērtēt par zemu. Bet ir arī vilšanās par nepadarīto, par to, ka ne visi sapņi ir piepildījušies. Par nevienlīdzību ir rūgtums. Taču joprojām ir cerība – par labāku nākotni, par drošāku nākotni. Tas, kas mums no jauna ir jāatgūst, ir griba – griba paveikt lietas, griba atrast veidu, kā sasniegt rezultātu, nevis ik pa brītiņam aizbildināties, ka kaut ko nevar izdarīt.

Šo 35 gadu laikā mēs esam kļuvuši zinošāki, mēs esam kļuvuši turīgāki, mēs esam drošāki. Mums ir daudz uzticamu sabiedroto. Mums ir jaunieši, kuri okupāciju nekad nav piedzīvojuši. Jaunieši ar apskaužamu brīvības un taisnības sajūtu. Mēs esam auguši teju visos svarīgākajos rādītājos. Vienīgi – mūsu kļūst mazāk.

Tāpēc īpašs paldies visiem vecākiem, kas rūpējas par savu un par visu mūsu nākotni. Par bērniem. Paldies par to, ka nedrošību esat nolikuši malā un kļuvuši par medicīnas, izglītības un pat darba drošības speciālistiem vienā personā. Būt vecākam ir ļoti svarīgs darbs. Lai šis paldies ir arī kā atgādinājums klātesošajiem, ka mums ir jāstrādā, lai ģimenēm ar bērniem būtu vieglāk un lai vairāk cilvēku izvēlētos arī šo tik svarīgo uzdevumu.

Dāmas un kungi! Godātie klātesošie!

Kad Latvija atguva savu neatkarību, man bija 17 gadu. Līdz ar to varu pilntiesīgi teikt: “Kad es augu, tad gan nebija tā, kā tagad.” Un ļoti labi, ka tā. Ļoti labi, ka tagad mēs izdzīvojam savus sapņus, nevis kāda cita murgus. Laiku “kad es augu” noglabāsim vēstures grāmatās, stāstos un arhīvos. Nekad to neaizmirsīsim gan, lai nekad nekas līdzīgs kā padomju okupācija neatkārtotos.

Taču šodien mēs svinam 4. maiju – mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Jo svinēt un priecāties ir tikpat svarīgi kā sargāt. Satiksim savus mīļos. Apsveiksim arī tos kaimiņus, ar kuriem nekad neesam runājuši. Priecāsimies kopā ar svešiniekiem, jo mērķis jau mums visiem ir viens. Mēs neesam svešinieki. Mēs visi esam savējie! Mēs visi kopā esam Latvija!

Priecīgus mūsu Brīvības svētkus!

Sēdes vadītāja. Paldies Valsts prezidentam par uzrunu.

___

Tagad vārds Ministru prezidentei Evikai Siliņai uzrunai.

E. Siliņa (Ministru prezidente).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Godātie Latvijas esošie un bijušie deputāti!

Viesi no Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas!

Ministri!

Ekselences!

Godājamie klātesošie!

Mēs brīvību izpaužam drosmē sapņot un spējā rīkoties kopā. Pirms 35 gadiem 4. maijā mūsu tauta spēra izšķirošu soli, ticot Latvijai un nākotnei neatkarīgā un brīvā valstī. Mūsu priekšgājēji, no kuriem liela daļa ir arī šodien kopā ar mums, balsoja, apzinoties riskus, un rīkojās, balstoties tautas gribā. Viņu lēmums atjaunoja Latviju un mainīja arī Eiropas vēstures gaitu. Bet neatkarīga Latvija nav tikai ieraksts vēstures grāmatās, tā ir atbildība, ko nesam ik dienu. Tā dzīvo šodienas izvēlēs.

Katrs mūsu lēmums – personisks vai publisks – veido Latviju. Tā ir mūsu spēja pieņemt lēmumus, kas ne vienmēr ir vienkārši, bet ir svarīgi ilgtermiņā – nevis sēdēt malā, bet rīkoties un kopā panākt, ka veidojam labklājīgāku, konkurētspējīgāku un drošāku valsti, valsti, par kuru mūsu bērni varēs izteikt atzinību.

Pasaule strauji mainās, un arī mēs kā sabiedrība attīstāmies. Svarīgi būt atvērtiem jaunajam, vienlaikus neaizmirst to, kas mums ir dārgs, – mūsu valodu, mūsu kultūru un vērtības.

Mūsu identitāte ir kā saknes, kas pietur mūs pie zemes laikā, kad pasaules vēji kļūst arvien spēcīgāki. Pēdējo gadu laikā sabiedrības acīs 4. maija nozīme ir būtiski augusi. Tas nozīmē, ka valstiskums ir svarīgs ikvienam no mums.

Mūsu pagātne ir nozīmīga, jo tā veido mūsu šodienu. Mācības, ko esam guvuši, palīdz mums veidot labāku rītdienu, esot noturīgākiem.

Mēs esam digitāli attīstīta valsts, spējam ātri rīkoties un pielāgoties pārmaiņām, kas citviet pasaulē prasa gadus. Tas mūsu valstij dod priekšrocību, ko mums ir svarīgi izmantot šodien. Tāpēc esmu aicinājusi mazināt birokrātiju, jo tā iegūstam redzamu priekšrocību mūsu uzņēmējiem un Latvijas ekonomikai daudzās jomās konkurējot ar lielajām valstīm. Jo valdības uzdevums ir strādāt Latvijas un tās iedzīvotāju nākotnei.

Mums ir ar ko lepoties. Latvijai ir daudz izcilu uzņēmumu ar saknēm šeit, bet ar panākumiem pasaulē. Aiz katra panākuma ir zināšanas, prasmes, ko iegūst un attīsta tepat Latvijā. Arī vide, kur uzņēmēji var droši, brīvi un radoši strādāt.

Latvijā rada tehnoloģijas un produktus, kam tic pasaulē, – biomedicīnā, kokapstrādē, farmācijā. Arī aizsardzības nozarē. Ar profesionālu darbu un skaidru redzējumu esam spējuši piesaistīt būtisku finansējumu mūsu aizsardzības industrijai un izcelties kā vieni no labākajiem Eiropā.

Latvijas spējas un potenciālu apliecina arī mūsu sporta un radošās industrijas panākumi. Mēs visi nebeidzam lepoties ar animācijas filmu “Straume”, kas turpina plūkt starptautiskus laurus. Bet Latvijas spēks ir tās cilvēkos. Latvija būs tik stipra, cik katrs no mums un tātad mēs visi kopā.

Paldies ikkatram šajā svētku dienā, kurš strādā, audzina bērnus, sargā, dara, palīdz un tic. Es lepojos būt daļa no Latvijas. Es ticu šai zemei un ticu, ka Latvija ir īpaša vieta, kur Baltijas jūras krastā mums ir dots dzīvot, veidot ģimenes un sargāt to, kas mums ir uzticēts.

Sirsnīgi sveicu jūs Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā!

Dievs, svētī Latviju!

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentei par uzrunu.

___

Vārds Igaunijas Republikas Rīgikogu priekšsēdētājam Lauri Husaram videouzrunai.

L. Husars (Igaunijas Republikas Rīgikogu priekšsēdētājs).

Draugi, cienījamie Saeimas deputāti!

Lai dzīvo neatkarīga un brīva Latvija!

Ir tādi rēķini, kas ļoti stiprina mūsu drošības sajūtu: lēmums, kas tika pieņemts pirms 35 gadiem, ir izturējis laika pārbaudi, un abu mūsu neatkarīgo valstu pastāvēšanas laiks, kopā saskaitīts, ir jau 54 gadus ilgs, tātad pārsniedzis pusgadsimta garumā ieilgušo mums padomju–krievu uzspiesto okupāciju.

Apsveicu ar šo sasniegumu, mīļā Latvijas tauta!

Pat bez vārdiem ir skaidrs, ka vienas valsts brīvība nozīmē arī citas valsts brīvību, Igaunijas neatkarība nebūtu iedomājama bez Latvijas neatkarības, un otrādi.

Un tagad, tāpat kā pirms 35 gadiem, mēs ejam kopsolī arī ar Lietuvas Republiku, kas, pieņemot lēmumu par neatkarības atjaunošanu, savā ziņā rādīja mums piemēru.

Savukārt Latvijas Neatkarības deklarācijas autori, izstrādājot juridiskās pēctecības doktrīnu un Satversmes atjaunošanas koncepciju, izmantoja arī Igaunijas pieredzi.

Abas mūsu valstis savu neatkarību neatgriezeniski atjaunoja 1991. gada augustā. Tie bija grūti un sarežģīti, tomēr arī ļoti skaisti laiki, brīvības alku, cerību un uzvaras gaviļu piesātināti laiki.

Bijušais Latvijas Republikas Valsts prezidents Egils Levits, atminoties tos vētrainos notikumus, ir teicis: “Vieglāk ir radīt brīvību un demokrātiju nekā strādājošu tiesisku valsti.”

Patiesi, arī mēs Igaunijā saskaramies ar tādu pašu problēmu, bet ar jo lielāku prieku es apstiprinu – no Tallinas raugoties, šķiet, ka Latvija ir uzdevumu augstumos. Es ceru, ka Rīga tāpat raugās uz to, kas notiek Tallinā.

Nesen, sekojot Saeimas paraugam, mēs labojām Igaunijas baznīcas likumu un pielikām punktu kopš padomju laika ilgušajai Maskavas patriarhāta saimniekošanai Igaunijas Republikas teritorijā.

Mēs ar lielu interesi sekojam līdzi arī tam, kā Latvija ievieš Valsts valodas likuma normas izglītības nozarē.

Tieši tā, ejot kopā, kopīgi apspriežoties un strādājot, mēs sasniegsim lielāku pārliecību ekonomikas, drošības un kultūras jomā.

Taču šodien, jūsu svētku dienā, es negribētu pārlieku kavēties pie politikas un iespējamiem ar vēsturi saistītiem strīdiem.

Es gribētu atgādināt to, uz kā viss balstās.    

Manuprāt, šis pamats ir kultūra.

Tieši tādēļ mūsu valstu neatkarības atjaunotāju priekšgalā bija kultūras pārstāvji – rakstnieki, aktieri, mūziķi – un zinātnieki.

Protams, brīvības augsni kultivēja arī tautas daiļrades kolektīvi. Tieši tāpēc šis laikmets Baltijas jūras austrumu krastā pasaules vēsturē ir ierakstīts kā Dziesmotā revolūcija. Dziesmotās revolūcijas pamatā bija dziesmas kultūra, Dziesmu svētku kultūra.

Igaunijā pirmie Dziesmu svētki notika 1869. gadā, Latvijā – tikai četrus gadus vēlāk.

Kur tas viss sākās? No kurienes nākuši igauņu koru vadītāji, komponisti un nacionālā romantisma pamatlicēji? Protams, no Jāņa Cimzes dibinātā skolotāju semināra, kas piecdesmit gadus darbojās Valkā, kur tagad ir cienījams muzejs.

Apmēram 100 igauņu kultūras pamatlicēju un neatkarības domas sēklas sējēju nāca no Latvijas skolotāja dibinātā semināra, un arī Latvijas gaišie prāti taču nav nākuši no citurienes. Tāpēc es paklanos abu mūsu nacionālo kultūru šūpuļa vietas – Valgas/Valkas – virzienā.

Nobeigumā, labie draugi, vēlos teikt: pēc svētku dienām vienmēr nāk darba dienas, un kas gan to varētu zinātu labāk par Saeimas deputātiem, kuri ikdienā veido parlamentāro demokrātiju.

Vēlu jums spēku, gudrību un pacietību izturēt to spriedzi, kas mūsdienu pasaulē vairojas gandrīz katru minūti.

Varat būt droši, ka jūsu ziemeļu kaimiņi igauņi tur par jums īkšķus un vēlas, lai jums viss būtu, cik vien iespējams, labi. 

Līdzīgi kā Raiņa 1911. gadā uzrakstītajā lugā “Indulis un Ārija”, vēlu jums lielu gribu, dārgie dienvidu kaimiņi! 

Sēdes vadītāja. Paldies Rīgikogu priekšsēdētājam.

___

Tagad vārds Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājam Sauļum Skvernelim videouzrunai.

S. Skvernelis (Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājs).

Godājamie Latvijas iedzīvotāji!

Man ir liels gods sveikt jūs Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 35 gadu jubilejā!

Lai Latvija arī turpmāk plaukst un zeļ brīvībā, vienotībā un mierā!

Novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem spēku un veiksi un lai šīs dienas svinēšana nes daudz prieka!

Svinēsim brīvību!

Lai dzīvo brīvā Latvija! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies par sveicieniem.

___

Un tagad aicinu zālē ienākt jauniešu kori “Balsis”.

Latvijas valsts himna.

(Jauniešu kora “Balsis” izpildījumā skan Latvijas valsts himna. Diriģents Ints Teterovskis.)

Paldies.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Deputāti! Ministru prezidente! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Saeimas 2025. gada 4. maija svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.

Aicinu klātesošos deputātus uz kopīgu fotografēšanos Saeimas Sēžu zālē un aicinu arī Augstākās padomes deputātus mums pievienoties.

Pēc fotografēšanās aicinu visus ārā uz nelielu svinīgo pasākuma turpinājumu. Pacelsim trīs Baltijas valstu karogus.

Lūdzu visus uz fotografēšanos!

Satura rādītājs

Sēdes video translācija

04.05.2025.

12.00 Lat

12.00 Eng